Es viņu vairāk zinu kā Kimu, bet citi kā Baltā Kraukļa bloga saimnieci. Mūsu ceļi krustojās paralēlajā pasaulē, kā es mēdzu saukt interneta vidi. Viņa ieradās manā forumā ar skaidru nostāju, konkrētu viedokli par Taro un visām lietām kas ar to saistīts. Apspriežot tēmās nekad atbildes nav īsas un vienzilbīgas. Ar savu izteikšanās manieri viņa mani savaldzināja, saskarsmē ar viņu nav jūtami zemūdens akmeņi un straumes, ir skaidri izteiktas domas un viedoklis. Personīgi man viņu gribas raksturot kā Taro mākslinieci, nevis zīlnieci, tarologu bet tieši Taro mākslinieci. Un tieši dēļ šis manas personīgās sajūtas par Kimu, radās doma viņu intervēt. Atzīšos, ka ar nepacietību gaidīju viņas atbildes, un es zināju ka man nebūs šajā sarunā jāviļas. Es nekļūdījos! Pastāsti lūdzu, kā tavi ceļi krustojās ar Taro? Kā tu nonāci līdz tam, kas bija pirmais grūdiens, lai saprastu, ka vēlies ieskatīties šai pasaulē? Pirmos impulsus, kas mani pavirzīja šī ceļa virzienā, es neatceros. Ne radu, ne draugu lokā neviens ar to nenodarbojās un literatūra par šo tēmu latviešu valodā vispār nebija pieejama. Mazpilsētā, kurā uzaugu, dzīvoja zīlniece, pie kuras dažādu vecumu sievietes gāja bariem, lai uzzinātu savu nākotni, un stāstīja, ka zīlniece redz pārsteidzoši detalizēti un gandrīz nekad nekļūdās. Mani nākotne neinteresēja - tā vietā, lai gribētu uzzināt, kas ar mani notiks rīt, parīt un pēc gada, es vēlējos saprast, kā es pati varētu izmantot taro kārtis, tāpēc līdz mirklim, kad tās nokļuva manās rokās, pati pie zīlnieces nebiju bijusi ne reizes, un man nebija pat aptuvena priekšstata, kā zīlēšana notiek un kas tam visam ir pamatā. Vairākus gadus jutu, ka gribu ieskatīties tajā visā dziļāk, tomēr nebija pārliecības par sevi - šķita,ka ir jābūt kādām īpašām iedzimtām maģiskām spējām, skolotājai - raganai vai vismaz mazai melnai grāmatiņai, kas atrasta vecas mājas bēniņos melnā lādē ar galvaskausu uz tās. Man nebija pilnīgi nekas no tā visa, tāpēc likās neticami, ka es - pavisam parasta meitene no parastas mazpilsētas, varētu ņemt rokās kārtis un izlasīt tajās visu par visu. Vēlāk kārtis pašas pie manis atnāca. Parasti viss notiek tad, kad esi tam gatavs. Izlēmu, ka tas ir labs mājiens no Augšas un sāku mācīties. Ja esi iemests ūdenī, nekas cits neatliek, kā mācīties peldēt, it īpaši, ja tajā ūdenī es gribējis nokļūt jau ilgi. Kas ir grūtākais šai ceļā? Būt godīgam pret sevi. Ja taro ir hobija līmenī - šad tad intereses pēc izlikt, tad varbūt bez tādas dziļas atklātības pret sevi var iztikt. Bet, ja taro ir kļuvis par dzīvesveidu un Ceļu, tad atklātība ir obligāts priekšnosacījums. Cilvēks ir pazaudējis sevi - apmaldījies normās, statusos, rāmjos, citu cilvēku viedokļos un atzinībās un kļuvis no tā visa atkarīgs gluži kā marionete. Kārtis palīdz atkal atrast sevi - saprast, kas no tā visa tev patiešām ir svarīgs un palīdz ieraudzīt to, kas tevi vada un kontrolē. Un tad tu vari pārgriezt marionetes aukliņas un sākt mācīties staigāt no jauna. Brīžiem nav viegli ieraudzīt sevi bez "kosmētikas" un maskām, kuras lietojam tik bieži, ka tās jau ir saaugušas ar mums. Nav viegli palēnām zaudēt ilūzijas par sevi, par citiem un dzīvi vispār. Ir vajadzīga drosme, lai rīkotos pretēji sabiedrības vispārpieņemtajām normām, it īpaši, ja līdz šim esi akli vienmēr tām paklausījis.. Tomēr, kad tu esi uzkāpis uz šī atklātības, tad atgriešanās uz iepriekšējā ceļa šķiet kā iešana atpakaļgaitā. Ir bijuši brīži, kad domā: "Viss pietiek? " Kad ir gribējies nolikt Taro malā. Un ja ir bijuši, tad kāpēc? Un kas ir licis tomēr neaiziet no šī visa? Sākumā, kad taro bija tikai hobijs, nevis ceļš, varēju mēnešiem nepieskarties kārtīm un par tām pat nedomāt. Bet tad, kad tu ieraugi taro arvien dziļāku un dziļāku jēgu... tu arī vari nepieskarties taro mēnešiem, bet tas nenozīmēs, ka taro ir nolikts malā. Ceļš tāpat turpinās, bet nu jau iekšēji - citā līmenī. Pēdējos gados ir bijuši mirkļi, kad gribās taro nolikt malā pavisam. Piemēram tad, kad nenokontrolēju sevi un pārtērēju savu enerģiju, un tad šķiet, ka manī vairs nav pilnīgi nekā, ko citiem dot, un ir sajūta, ka nekad arī vairs nebūs. Kā izžuvusi aka. Brīžos, kad piekūsti no nemitīgās taro klātbūtnes vai vienkārši apnīk, ka viss grozās par un ap taro. Tomēr tas parasti ir tikai atelpas mirklis - apstājos, atpūšos, izbaudu dzīvi bez liekas analizēšanas. Ļaujos straumei. Un drīz jau atkal ceļš sauc - un ar jauniem enerģijas krājumiem dodos ceļā. Mēs zinām ka par ezotērikas lietām sabiedrībā viedoklis nav viennozīmīgs, ir tādi kas akmeņus met, savukārt citiem tas netraucē un patiesībā pat saista. Tavuprāt no kurienes ceļas sliktie priekšstati par zīlēšanu? Skaidrs kā diena, ka baznīca visas raganas sameta uz sārta un sadedzināja, tāpēc drošāk bija neticēt tādām lietām, nekā ticēt! Vismaz skaļi. Paslepus ne viens vien skaļais noliedzējs lavījās uz Raganas vai Burves māju pēc palīdzības. Mūsdienās vainīgs varētu būt arī materiālisms - ticam tikai tam, ko var aptaustīt. Pat mīlestību izskaidro ar hormoniem, brīnumu "pārvēršot" par vienkārši ķīmisku reakciju cilvēka organismā. Cilvēkiem nemitīgi vajag pierādījumus un ārējus apliecinājumus. Principā es to ļoti labi saprotu un man nav grūti pieņemt, ka tā nu tas ir. Tāda ir cilvēka daba. Katram ir tiesības uz savu viedokli, kas veidojies balstoties uz SAVU pieredzi. Mana pieredze rāda, ka ar taro palīdzību var paveikt brīnumus. Ja kādam šī pieredze nav - viņam nav iemesla ticēt taro brīnumam. Loģiski. Un, ja kāds grib mest ar akmeni, lai met. Akmens jau pastāstīs stāstu par viņu pašu, nevis par mani. Ko par tavu aizraušanos saka tuvākie cilvēki? Sākumā brīnījās un ķiķināja par mani, bet nu jau ir pieraduši. Priecājas, ka daru to, kas man patīk un kas mani pilnveido. Tāpat gan jau priecātos, ja es nodarbotos ar svarcelšanu, gleznošanu vai suņu dresēšanu. Vai tavi mīļie bieži griežas pie tevis kā tarologa? Draugi regulāri vēršas pie manis ar vienu vai otru jautājumu. Skatos gan par attiecībām, gan par skolas lietām, gan par pašizaugsmi un karmu jautājumi ir visdažādākie. Laikam jau esmu pieradinājusi, ka man var jautāt sev interesējošo, tāpēc jautājumu mēdza būt ļoti daudz, un pienāca mirklis, kad tas sāka nogurdināt. Tad nu sapratu - došu nevis zivi, bet makšķeri! Un sāku savām meitenēm, kuras to vēlējās, mācīt taro. Saki lūdzu ko esi ieguvusi, sapratusi un uzzinājusi priekš sevis, ejot šo ceļu? Ko Taro ir devis tev? Pirmkārt jau - taro nav tikai instruments nākotnes pareģošanai. Visupirms tas ir senākais zināmais pašanalīzes instruments - caur simboliem iespējams ieskatīties savās slēptākajās vēlmēs, cerībās, bailēs. Piemēram, izliekot cilvēka priekšā pāris kārtis un pajautājot "Pastāsti, kur šajās kārtīs esi tu? Kas notiek tev apkārt? Kādas ir tavas sajūtas?" cilvēks, kurš, iespējams, taro kārtis redz pirmo reizi mūžā, saminstinās un pēc mirkļa sāk stāstīt. Par sevi, savām sajūtām, emocijām, domām - vārdi gāžas kā no ūdenskrituma. Un pēc tam seko dziļš klusums un pārsteigums - cilvēks apjauš, ka beidzot ir noformulējis vārdos tās savas sajūtas, ko iepriekš nav spējis aprakstīt, nodefinēt, izprast - varbūt pat gadiem. Un pēkšņi, paskatoties uz krāsainiem kartona gabaliņiem, viss galvā sakārtojas un noskaidrojas. Tāda, manuprāt, ir taro galvenā misija - PALĪDZĒT IZPRAST. Nākotnes zīlēšana? Tas tāds viens niecīgs atzars no visām taro iespējām. Vēl, taro - tas ir pavisam cits skatījums uz dzīvi, uz notikumiem, kas notiek visapkārt, uz sevi, uz savām attiecībām. Lai to saprastu, vēlreiz uzsveru, ka es taro neuztveru tikai kā līdzekli, ar kura palīdzību ieskatīties nākotnē. Nē, ieskatīšanās taro ir kā iešana pie psihoterapeita, pie drauga izkratīt sirdi un pie skolotāja pēc padoma. Vēl tas māca pieņemt cilvēkus - ieraudzīt to, ka cilvēki ir ārkārtīgi dažādi! Tik dažādi ir viņu uzvedības modeļi, sajūtas konkrētās situācijās, emocijas, attieksme. It kā līdzīgās čauliņās mēs visi esam ietērpti, bet tā iekšējā daudzveidība nebeidz pārsteigt. Un vēl taro uzlabo redzi - arvien vairāk ieraugi, ka ir ne tikai melns un balts, bet arī pelēks. Bet pelēkajam - miljons toņu un nokrāsu. Skaisti, ja tā paskatās! Nu jau kādu laiku tu piedāvā Taro stundas gan tiem kam ir pieredze, gan tiem kas tikai sāk iepazīt Taro. Kad es uzzināju, ka esi nobriedusi šim solim, nodomāju "visu cieņu", jo patiesībā lai mācītu ir jābūt drošam par sevi, par to ka ir ko dot, nemaz jau nerunājot cik daudz enerģiju tas prasa. Galu galā tiem kas taro tikko sākuši apgūt, tu esi tā kas vai nu radīs vēl "dziļāk nirt", vai tieši pretēji vari atstāt mieles. Kā tu saprati, ka esi gatava dalīties savās zināšanās? Ja pēc gandrīz 10 gadu darbošanās konkrētā jomā tevi pārņem sajūta, ka tev nav, ko citiem dot, varbūt tu esi izvēlējies nepareizo ceļu? Ja mēs atskatāmies uz pamatskolu - labākie skolotāji ne vienmēr bija tie, kas par savu mācību priekšmetu zināja VISU. Labākie bija tie, kas mācēja tajā mazajā zinātkārajā cilvēciņā radīt interesi - par literatūru, par mākslu, par fizikas likumiem, vēstures notikumiem. Labākie bija tie, kas iedvesmoja skolniekus mājās paņemt vēl kādu grāmatu un izlasīt vairāk par konkrēto tēmu. Un, ja tev pašos pamatos ir ielikta interese par konkrētu tēmu, tu to apgūsi daudz labāk un ar daudz lielāku prieku, nekā iekaļot šo tēmu pie pasaules labākajiem skolotājiem. Tā arī par mani - es nebūt nezinu visu par taro, es vēl joprojām pati mācos, lasu grāmatas, eksperimentēju, meklēju jaunus ceļus un veidus, kā vēl šo instrumentu var izmantot, un iedrošinu arī savus skolniekus meklēt un izstrādāt savas metodes. Kā zināms - labs skolotājs ir tas, kura skolēni viņu pārspēj. Es varu būt cilvēka pirmais skolotājs, otrais skolotājs, bet arī mans zināšanu līmenis ir ierobežots. Cilvēkam pēc manis var būt vēl 10 skolotāji un no katra viņš iegūs kaut ko savu. Būt pirmajam skolotājam ir liela atbildība. Nesen kādā sarunā man astroloģe pateica šādus vārdus "Kad citi nāk pie tevis un lūdz, lai tu viņus māci, tu tam esi gatavs." Pārvarēju neticību sev, spēru pirmos soļus un viss notiek! Bet vispār, atskatoties uz pagātni, šķiet, ka tas viss notika tā plūstoši un pašsaprotami. Tā nebija kā ielēkšana aukstā ūdenī. Tomēr ar tādu enerģijas patēriņu es nebiju rēķinājusies, bet uztveru to kā jaunu izaicinājumu - pamācīties strādāt ar savu enerģiju, lai varu vairāk šīs lietas kontrolēt. Kas būtu tas svarīgākais, kas cilvēkiem jāzina, kuri vēlas pie tevis mācīties? Es vēlos, lai cilvēki apzinās taro iespējas. Taro pati zināmākā daļa, protams, ir nākotnes zīlēšana, un cilvēks bieži vien pie tā arī apstājas. Nemaz nemēģina ieskatīties tālāk aiz pieņēmumiem un dziļi iesakņojušamies stereotipiem. Tomēr nākotnes zīlēšana ir tikai milzu aisberga redzamā daļa. Aisberga apakšā slēpjas informācija par to, kā MAINĪT savu nākotni. Es smejoties mēdzu teikt, ka cilvēka dzīvi var izmainīt pat izvēle, kādu jogurtu ēst brokastīs. Mēs katru dienu izdarām milzumdaudz izvēļu, un ar taro palīdzību iespējams redzēt sekas ikvienai no tām. Ar taro palīdzību iespējams satikt visas savas bailes un dēmonus, redzēt, kādu iemeslu dēļ tie ir radušies un kā ar tiem tikt galā. Iespējams uzzināt savus karmiskos uzdevumus, dzīves misiju. Mijiedarbību ar citiem. Taro palīdz gūt ārēju apstiprinājumu iekšējām sajūtām. Tieši tāpēc tik bieži no cilvēkiem, kam liekam kārtis, dzirdams teksts "Jūs precīzi aprakstījāt manas sajūtas". Tāpēc neapstāsimies pie "Cirtaina čigāniete smiedamās kārtis jauc. Uzliec rublīti, mīļā, pateikšu, kā viņu sauc!" Dosimies dziļāk! Tavuprāt kas ir labs tarologs, jeb kādam būtu jābūt labam tarologam? Tarologam ir jābūt iejūtīgam un saprotošam. Atceramies kaut vai bērnību, kad izmisīgi varējām raudāt par nolauztu lelles kāju vai pazaudētu lupatu lācīti. Pieaugušajam šīs problēmas bieži vien šķiet absolūti nebūtiskas, tomēr bērnam viņa mazā sirsniņa sāp pa īstam un ļoti, ļoti. Tāpat ļoti bieži no cilvēkiem dzirdams teksts "Būtu man tavas problēmas!" Labam tarologam ir jāsaprot, ka nedrīkst visas problēmas samest uz vieniem svariem un svērt - "Šī problēma ir svarīga, bet šī - nebūtiska, ko tu vispār satraucies par tādiem niekiem!?" Ja cilvēks pie tevis ir atnācis, tad viņa problēma ir pietiekami svarīga. Ir jāmāk abstrahēties no personīgā viedokļa un vērtējuma un palīdzēt jebkuram klientam pēc vislabākās sirdsapziņas. Gadījumā, ja tarologs saprot, ka viņš palīdzēt kādu iemeslu dēļ nespēj, viņam vajadzētu ieteikt citus cilvēkus, kas varētu palīdzēt. Nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut situāciju, kad cilvēks pa durvīm iziet nomāktāks un bēdīgāks, nekā ienācis. Kāds tarologs esi tu? :) Trijos vārdos? Atkarīgs no tā, pēc kādas skalas mēra. Cenšos būt arvien labāks un labāks tarologs. Padalies, lūdzu, ar interesantāko pieredzi, atgadījumu no savas dzīves kurā ir iesaistīts taro? Nav iespējams izdalīt atsevišķus interesantākos gadījumus. Neatceros nevienu gadījumu, kad pēc kāda taro seansa būtu nodomājusi "Šis nu gan bija garlaicīgs gadījums!" Interesanti ir vērot pārmaiņas sevī kopš sāku darboties ar taro, interesanti ir vērot, kā "neticīgie" sāk ticēt un kā sevī noslēgtie sāk atvērties. Interesanti ir kārtīs ieraudzīt arvien jaunas un jaunas nianses (pēc visiem šiem gadiem!) un interesanti ir vērot pasauli caur taro prizmu. Noslēgumā vēlos palūgt tev novēlējumu gan noliedzējiem, gan tiem kas svārstās un baidās spert soli šajā virzienā? Novēlu nebaidīties paņemt rokā instrumentu, kas var tieši un netieši mainīt dzīvi - padarīt to harmoniskāku un jūs pašus - laimīgākus. Sliktākajā gadījumā ko gan jūs varat zaudēt? Tikai pāris minūtes vai stundas. Toties, ja ar taro iedraudzēsieties, iegūsiet nenovērtējamu palīgu, draugu, psihoterapeitu un skolotāju visam mūžam! |
Par mani- personu, kas lapā šiverē:Vairākus gadus esmu ciešās attiecībās ar Taro :) Ir arī šajās zinībās sertifikāts, tomēr papīram nav nozīmes, ja tevī ir vēlme izzināt pilnībā šo zinātni un gribēšana darboties. Varu droši apgalvot ka Taro mainīja manu dzīvi un maina joprojām. Caur Taro es mācos mīlēt un saprast cilvēkus. Domubiedru lapas:Ērtāk uzzināt par jaunumiem blogā ir sekojot->
Arhiivs
December 2020
|