Akmens ir smags tik ilgi, kamēr savā vietā guļ, izkustināsi - kļūs vieglāks./Gruzīnu sakāmv.
Vairāk kā pirms pieciem gadiem bija sapņi, domas par taro, tik uzmācīgas un uzbāzīgas... Vienīgais ko es toreiz zināju, ka tās ir 78 kārtis. Sapņi turpināja atkārtoties, sieviete ar gariem matiem, svešā valodā man rāda krāsainas bildītes rokās un stāsta. Sapratu ka kaut kas ir jādara, bet kur lai es ņemu šīs noslēpumainās kārtis? Par sapņiem izstāstīju ģimenei un tuvākajai draudzenei. Draudzene piedāvājās Rīgā pameklēt šīs kārtis, un viņa tās atrada. Jā, jā manas pirmās kārtis nav manis pirktas un izvēlētas, bet kā mēs sadraudzējāmies. Līdz ko draudzene man tās atveda, sajūta bija, kā atgrieztos pie manis kas reiz jau man piederēts.
Sāku visu pieejamo lasīt un paralēli likt kārtis. Daudzas stundas pavadīju tulkojot no krievu un angļu valodas. Lai arī informācijas iegūšanas veids bija sarežģīts, tomēr vilkme bija lielāka, lai padotos. Un tad notika tas, par ko Augšai vienmēr būšu pateicīga, uzradās mana taro skolotāja.
Kādā sestdienas rītā saņēmu zvanu ar ielūgumu tikties. Izrādās ģimenes locekļi kādam bija pateikuši ka par šo mākslu interesējos, savukārt šis kāds pateica vēl kādam, kā rezultātā saņēmu zvanu. Protams, ka tikšanās uz kuru ierados bija liktenīgā. Ierodoties tikšanas vietā man pretī raudzījās sieviete no sapņa. Piedāvājās man izlikt kārtis, tāpat vien par dzīvi. Izliek izklājumu, stāsta. Es sēžu tā, ka pamanu viņa bez tā ko izlikusi, sev izvelk zem galda klēpī kārtis. Tomēr, es viņai nejautāju kāpēc dara tā, nezinu kāpēc. Izklājums izstāstīts, gatavojos doties prom, kad viņa piedāvā man mācīties pie viņas. Es tobrīd studēju, tāpēc domāju ka diez vai fiziski spēšu visu apvienot, grasījos jau teikt ka padomāšu, bet man līdzi atbraukušais cilvēks pasaka "Jā, viņa mācīsies. Kā vis notiks?"
Tā manā dzīvē ienāca mans pirmais skolotājs. Gadu tikāmies, zināšanas ar kurām viņa dalījās uzsūcu kā sūklis, to ko nodarbībās nepastāstīja par kāršu pasauli, pastāstīja man sapņos. Mācības noslēdzās ar iesvētīšanu un diploma izsniegšanu. Pēc tam mūsu ceļi vairs nav krustojušies...
Lai apgūtais, uzzinātais "saaugtu" ar mani bija jāliek lietā. Brīvajos brīžos liku sev, ģimenei, draugiem, kursa biedriem. Liku visu ko par visu ko. Pētīju un skatījos no dažādiem skatu punktiem. Jo vairāk darbojos, jo vairāk gribējās. Jo vairāk uzzināju, jo vairāk likās ka mazāk zinu un saprotu. Sāka trūkt "treniņa objektu", bet pats svarīgākais trūka kāda ar ko aprunāties par taro. Tā manī sāka dzimtu un gruzdēt doma par savu vietiņu.
Vietu kura ir pieejama visiem, visos laikos. Vieta kuras man trūka kad es biju šī ceļa sākumā. Vietu kurā dalīties un mācīties. Vietu kura varētu kļūt par "otrajām" mājām. Bija daudz šaubu un neticības sev, saviem spēkiem, bet alkas pēc taro zināšanām neļāva apstāties.
Paldies alkām, jo pateicoties tām ir tapusi šī lapa, forums. Pateicoties alkām esmu varējusi augt savās prasmēs. Bet pats svarīgākais, esmu satikusi tik foršus, atraktīvus, gaišus domubiedrus, ka vis šeit ieguldītais darbs ir simtkārši atmaksājies.
Cerot, ka jaunajiem taro izzinātājiem šī lapa kaut nedaudz palīdz, Elīna.