Man vienmēr izmantojot taro ir gribējies vairāk pieiet lietām no "pētnieciskās" puses. Lai neierūsētu iemaņas, izlēmu izlikt ko par latviešiem. Jāatzīst, ka ieraudzītais mani pārsteidza. Neapgalvoju, ka viss ko izlasīsiet ir akmenī kalts, bet pirms publicēšanas atrādīju rakstu cilvēkam no malas, kurš teica ka tā varētu būt, bet tieši tāpēc tas varētu nepatikt. Es esmu tam gatava, un vienīgā raksta nozīme ir rosināt uz pārdomām par to, kā tieši es veidoju savu dzīvi. |
Latvietis personīgajā dzīvēRunājot par latviešiem un programmām kas ietekmē mūsu personīgās dzīves, tad acīs duras divas lietas. Lielai daļai latviešu ir bailes pieņemt lēmumus, kas skar personīgo dzīvi, un otra lieta ir lepnība. Mēs ļaujam mūsu EGO vairāk vadīt mūsu dzīvi kā vajadzētu. Joprojām mēs savās personīgajās dzīvēs dodam priekšroku neīstajam, falšajam nekā cenšamies stāties pretī bailēm, un mainām savas dzīves, sevi. Runājot par pēdējām divām paaudzēm, tad tās īsti vairs nezina kas ir ģimene, godīgas, atklātas attiecības, un kā galveno risinājumu it visam uzskata naudu. Mēs maldāmies priekšstatos par sevi un to kas mums ir vajadzīgs. Lielākajai daļai latviešu ir brīnišķīga iespēja, caur savu personīgo dzīvi strādāt pie savas personības ēnas pusēm. Tas nozīmē to, ka mums visu laiku liek situācijas, kārdinājumus personīgajā dzīvē caur kuriem varam ieraudzīt pie kā mums ir jāstrādā, lai mainītu modeļus kuros dzīvojam. Bieži mēdz izskanēt, ka latvieši ir neatvērti, tad nu šobrīd man tam grūti piekrist, it īpaši kad runa ir par mīlestību, attiecībām. Kad uzmetu pirmo skatienu, pirmā doma, kas cauri izskrēja, ir tā, ka tieši skaru aspektā mēs esam pat pārāk atvērti. Mums ir iepaticies sēdēt uz diviem krēsliem vienlaicīgi. Bet līdz ko runa ir par izvēles izdarīšanu mūsu atvērtība beidzas. Pēdējā laikā ir kļuvusi aktuāla tēma par to cik mēs paši esam gatavi DOT, un cik daudz gatavi ŅEMT, bet šoreiz tieši caur personīgās dzīves prizmu. Tad nu ir sabiedrības daļa, kurai joprojām ir tieksme pieņemt jebkādus apstākļus, patīk būt upuriem, no sevis atdos visu, tikai lai sabrukušo „pili” noturētu. Bet sāk notikt lielas izmaiņas šai sfērā, sāk parādīties ar vien vairāk cilvēku, kuri vairs nav gatavi savās personīgajās attiecībās tikai dot. Šķiet, ka mūsu vēlme kalpot kādam sāk izmirt. Runājot par ņemšanu, tad ir tā, ka mēs gribam, kaut būtu kāds kas mums palīdzētu, tomēr paši skaļā balsī par to nepaziņojam, un turpinām savu kravu vilkt līdz spēku izsīkumam, tā vietā, lai sasauktu ģimenes sapulci un pateiktu, klau mīļie, man vajag palīdzību. Tā tas rūgtums un neapmierinātība rūgst. Vēl ir arī otrs būtisks aspekts, ka mēs uzskatām par pienākumu visu nest uz sevis. Un šeit pienākums ir domāts ar mīnusa zīmi, jo mūs sasaista parāda sajūta un tāpēc mēs to darām. Nevis tāpēc ka tik ļoti otru mīlam. Protams, te nav runa par visiem, bet daļu latviešu. Uz doto brīdi prognoze tāda, jo vairāk par balstu kļūs materiālās un praktiskās lietas, jo vairāk mācības mums priekšā. Mēs tiecamies pēc materiālās izaugsmes: māja, jauns auto, jaunas lupatas, un tā joprojām. Bet iztrūks būtiskas lietas, patiesuma un vaļsirdības starp dieviem mīlošiem, garīgiem cilvēkiem. Un tāpēc tiksim bakstīti, lai noslīpētu arī šīs lietas. Īsāk sakot mūs sagaida patstāvīgs un pacietību prasošs darbs pie personīgās dzīves būvēšanas. Bet priecīgā ziņa ir tā, mēs virzāmies uz to, ka mainīsies mūsu sašūpotā vērtību sistēma. Nevārēs viss palikt kā līdz šim. | Mūsu sociālā dzīvePētot latviešus un mūsu sociālo dzīvi, tad uzreiz redzams, ka mūsu izaugsmei svarīgākie akmeņi tiek likti tieši personīgajā dzīvē. Programma, kas vada sociālo dzīvi ir iekšējā neapmierinātība. Mums nepietiek ar to kas ir, un mums nepatīk atrasties uz tā sociālā pakāpiena uz kura esam, gribam augstāk un vieglāk. Izskatās, ka daļai latviešu viņu prasības pret dzīvi ir kļuvušas par pašu strupceļiem. Uzkrītoši redzams, ka atkarības un parādi ir sekas mūsu vēlmēm. Tai pat laikā mūsu prasības pēc dzīves kas nav sliktāka par kaimiņa dzīvi ir padarījušas mūs kaislīgus uz vēlmi mainīt savu dzīvi. Mūsos ir dedzīgums un ir arī gribēšana ko darīt, vienīgi mēs tiešām ko darām labāk kopā ar kādu, vai ja ir autoritatīva persona blakus, kas visu laiku uzkurina mūsu dzirksti, un nepārtraukti atgādina par uzstādīto mērķi. Mēs esam radoši, talantīgi ar milzīgu potenciālu, žēl tikai ka pašiem ticības par to mēdz reizēm pietrūkt. Mūsu attieksme pret šķēršļiem mēdz būt kā nepieaugušiem cilvēkiem, ja ir kāds blakus mēs samērā labi tiekam galā, varam pārlēkt no vienas lietas uz citi. Līdz ko paliekam ar aci pret sevi, tā mums patīk alkohols un ļaušanās gremdējošām emocijām. Tomēr kopumā izskatās, ka nemaz nav tiks slikti, jo lai pārvarētu šķēršļus esam gatavi nolikt lepnumu pie malas un apvienoties ar citiem cilvēkiem, lai ar kopīgiem spēkiem atrastu labāko risinājumu. Ja turpināsim kā līdz šim, tad sociālajā plāksnē būs tiekšanās pēc jauniem apvāršņiem. Būs iespējas realizēt jebkādus plānus, ja būsim gatavi riskēt. Un tai pat laikā trūks harmonijas mūsu dzīvē, ja spodrināsim ārējo čaulu, bet iekšienē ļausim visam pūt. Mūsos viso ir gaisma un labais ko citiem dot, bet nereti izvēlamies to vieglāko ceļu. Nolaižam rokas, un par savas gaismas spodrināšanu atceramies pēdējā brīdī. Mazāk pievērsīsimies citiem, vairāk sev! |