1.daļa. Cilvēka saikne ar aizgājēju.
Vai mirušie jūt, kad par viņiem domā un atceras viņus? Kā tas ietekmē aizgājēja dvēseli?
Fiziski aizgājēji nejūt Jūsu domas un to, ka viņu atceraties. Jūsu piesaiste ar domām pie viņiem ir kā piespiedu pavediens, kas dvēselei liek gaidīt, apstāties, būt uz pauzes. Jūsu piespiedu apturēšana ir atkarīga no tā, cik aizgājējam daudz laika vajag sevi sakārtot enerģētiski. Viņas sakopšanās brīdi daļēji ietekmē tas, cik stipri ar savām domām to piesaistāt, bet jo nobriedušāka dvēsele, jo vieglāk viņa pārrauj Jūsu radītās saites. Esot saitē dvēselei tiek traucēts attālināties no dzīves cilvēkiem, kā arī tiek atņemts laiks no pašattīstības, savas dzīvotās dzīves izmeklēšanas-analīzes. Iztēlojieties aizgājēja dvēseli kā kausu kas pilns ar ūdeni, Jūsu domas ir malks no kausa, un jo vairāk malkojat, jo mazāk enerģijas atstājat dvēselei viņas darbam ar sevi, lai tiktu prom. Esot materiālajā veidolā, cilvēka veidolā dvēsele daudz patērē enerģijas, kad cilvēks nomirst, dvēsele uzreiz neatgūst savu jaudu un tāpēc dzīvi palikušie spēj sākumā uz kādu laiku radīt saites starp abām pasaulēm. Kamēr dvēsele „ārstējas” un „aug” tikmēr ir pieejama Jums. Rezultātā ir tā, ka dvēsele savus darbus ir padarījusi un pametusi cilvēku pasauli, viņu vairs pasaule nesatrauc, tomēr saikne ar bijušo dzīvi un pasauli sākumā ir spēcīga, un tas ietekmē aizgājēja dvēseli uz kādu laiku. Viss ciešākā sasaiste veidojas tām dvēselēm, kurām dzīves laikā ģimene ir daudz nozīmējusi, ir jāpalīdz dzimtas lietas risināt un vajag palīdzību no Ārpuses dzīvajiem.
Tātad Jūsu domas dvēselei traucē atgriezties pie gaismas un uz kādu mirkli ietekmē viņas „brīvību”.
Vai mirušajiem netraucē tas, ka viņus sauc palīgā un ar viņiem sarunājas? Kāda ir viņu attieksme pret to?
Kad runa ir par dvēseli tad runa ir par enerģētiku. Jūsu vēlme sarunāties ar mirušajiem nerada psiholoģiskas vai fiziskas traumas, dvēsele ir enerģija, un tiek ietekmēta tās enerģija. Pametot cilvēka dzīvi, dvēsele ir „drošībā”. Iztēlojieties dvēseli kā mirdzošu sudraba ābolu, no kura tiek nogrieztas smalkās šķēlītēs, serde vienmēr paliek pie „gaismas”. Viena šķēlīte cilvēkam nomirstot kādu laiku paliek kā pavediens starp dzīvajiem un aizgājēju. Dvēsele tiecas būt „vesels ābols”, tomēr kamēr ir misijas uz Zemes, tikmēr „ābolā” trūks kādas daļiņas, tomēr serde ir pastāvīgi saistīta ar „gaismu” un ar tā brīža cilvēku, kuru dvēsele „izspēlē”.
Atbildot uz jautājumu, kāda ir dvēseles attieksme pret to. Tad cilvēciskajā izpratnē attieksme nav nekāda, jo ir pirms iemiesošanās viss atrunāts, un tiek īstenota katras dvēseles griba, dvēsele ir gatava daudz ko paciest, lai īstenotu dievišķo gribu, iekšējo spēku.
2.daļa. Pārdzimšana un veco saikņu pārraušana.
Kad pārdzimst dvēsele? Kurā brīdī aizgājēja gars vairs nav fiziski blakus palicējiem?
Galvenokārt ir runa par enerģiju no kuras sastāv dvēsele. Kad tā aiziet no Zemes dzīves, tā nonāk pilnīgi citādākā pasaulē, un viņai vajag laiku, lai tiktu pāri Zemes pieredzei. Tad vēl ir jāvelta laiks, punktu salikšanai uz i par pieredzēto, tas viss prasa laiku. Dažādām dvēselēm dažāds laiks. Rezultātā dvēsele pārdzimst, kad palikšana Augšā paliek bezjēdzīga, un nespēj sniegt vairs nekā, no malas skatoties varētu šķist, ka tad kad viņai paliek garlaicīgi :D Tai pat laikā, ir svarīgi apmierināt „ģimenes vajadzības” (šķiet ir runa par dvēseles citu dvēseļu loku Augšā), tad protams notiek aiziešana no tās ģimenes, lai radītu jaunu uz Zemes. Ir runa arī par kāda cikla beigām, kad dvēsele var atgriezties. Dvēseles „dzīves ceļā” vārdam ģimene, un visam tam, ko tas ietver, ir lielāka nozīme kā cilvēki nojauš- kā Augša tā Lejā.
Gars pārstāj būt blakus dzīvajiem pēc iespējas ātrāk, kā izdodas kļūt visaptverošam, tiek iegūta harmonija tā dvēsele tiecas sasniegt jaunas zināšanas un jaunu līmeni. Tas ko cilvēki nesaprot, tāpēc pieķērušies mirušo radinieku kultam, ir tas, ka VISS IR VIENOTS, nevajag par katru cenu noturēt aizgājēja garu pie sevis, jo visas dvēseles ir saistītas, tātad blakus esošas- savā ziņā. Tātad, vienkārši sakot gars blakus ir tik ilgi kamēr sevi sakārto galvenajai pārejai. Ilgumi ir dažādi.
Vai mirušais atgriežas pie tās pašas ģimenes, un no jauna tajā pārdzimst?
Tā nav bieža izvēle, ir dvēseles kas mēdz spert šādu soli, jo ir nepacietīgas un vēlas pabeigt iesākto, iegūt pieredzi kuru nosprauda kā savu mērķi caur konkrētām dvēselēm. Kā arī šādu lēmumu var pieņemt, kad ir runa par lielu pieķeršanos atstātajiem. Tomēr tam ir sekas. Tātad, pieņemt lēmumu atgriezties, šāda dvēseles izvēles brīvība pastāv, tomēr šķiet, ka tas netiek uztverts pozitīvi.
Vai dzīvie var sajust, ka aizgājējs jau ir pārdzimis? Vai cilvēks pēc tuva aizgājēja pārdzimšanas jūtas citādāk?
Dzīvā cilvēka dvēsele zina, Cilvēks pats tikai tad kad „saplūst ar Dievišķo”, nododas dziļām praksēm, kas saistītas ar sevis apzināšanu Augšā, sekošanu savam pavedienam pie sava Avota. (Ābola serde)
Garīgāki cilvēki zemapziņas līmenī varētu ko just, tomēr Cilvēka prātam būtu jātraucē ko just.
3.daļa. Pašnāvība.
Ja izdara pašnāvību, kas notiek ar dvēseli?
Jebkas ko dvēsele piedzīvo kā cilvēks, tiek uztverts kā pieredze, tai skaitā arī pašnāvība. Pēc šādas pieredzes visbiežāk dvēselēm ir nopietnas enerģētiskās problēmas, un tā kādu laiku norobežojas no visa, lai sevi sakārtotu. Ir arī tādi gadījumi, kad dvēsele cilvēka iemiesojumā jūtas kā cietumā, nespēj sadzīvot un pieņemt to, tad arī var tikt sperts šāds solis, tomēr arī tas tiek uztverts kā pieredze, jo šie gadījumi var uz Zemes izskatīties kā saslimšanas (maniakālas depresijas, utt) Šāda pieredze dvēselei ir smaga, un Augšā nevalda aizspriedumi par izvēli to piedzīvot. Pēc šādas pieredzes dvēsele kādu laiku pavada dziedinādamās. Pēc tam, beigās kad darbs ar radīto traumu ir paveikts, tā atgriežas pie pārējām dvēselēm, un tiek pieņemts lēmums par jaunu iemiesošanos. Jā, to savā ziņā var uztvert par vardarbību pret sevi, tomēr rezultātā dvēsele nāk uz Zemes pēc pieredzēm, un caur šīm pieredzēm veido sevi.
4.daļa. Mazie "eņģelīši".
Vai spontānā aborta gadījumā, Dvēselīte jau iepriekš pati ir nolēmusi ierasties pasaulē tikai uz neilgu laiku un pat nepiedzimt?
Par šādas pieredzes piedzīvošanu tiek noslēgta vienošanās starp bērniņu kas nepiedzims un to dvēseli kas grib būt mamma, un iespējams arī tētis. Šādiem gadījumiem ir jākalpo par zibšņiem kas izgaismo iekšējās attiecības, attieksmi par iespēju kļūt par vecākiem, utt. Arī šīs pieredzes, lai cik skarbas nebūtu ir mācības dvēseļu acīs. Šajos gadījumos uz Zemes esošās dvēseles (vecāki) ir izvēlējušies Augšā iziet šādu pieredzi, tas mazāk ir par nepiedzimušo dvēseli un vairāk par jau esošajām dvēselēm-cilvēkiem.
Piedevām ne vienmēr šajā pieredzē tiek iesaistīta trešā dvēsele (iespējamais bērniņš), ir iespējams ka auglis ir tikai auglis, jo kā jau minēju, ja galvenā pieredze jāgūst vecākiem, tad var nebūt iesaistīta trešā dvēsele. (To nosaka augļa vecums, kad notiek attiecīgā situācija)
Kas pēc tam notiek ar šo Dvēselīti?
Kad dvēsele nav piedzimusi pēc spontānā aborta, tad, tā kā nav bijusi pārāk milzīga Zemes dzīves pieredze viņai, viņa nogaida kādu laiku un tad atgriežas uz Zemes, lai attīstītu savu potenciālu un krātu pieredzes. Izvēlas „likteņa ratā” savu jauno lomu un ierodas šajā pasaulē.
Vai pastāv iespēja, ka tā pati Dvēselīte pēc tam atgriežas pie tiem pašiem vecākiem, bet šoreiz piedzimstot?
Ne vienmēr, to nosaka līgumi un vienošanās kas pieņemtas starp visām iesaistītajām dvēselēm pirms iemiesošanās. Ir likumi kad runa ir arī par dvēselēm, it īpaši kad ir runa par iemiesošanos uz Zemes, dvēseles ir ambiciozas, un atšķirībā no tā un citām niansēm, dvēsele kas nepiedzima var atgriezties pie tās pašas ģimenes, un var arī neatgriezties.
Dārgie lasītāji, paldies par jautājumiem un šo kopīgo pieredzi. Man vienmēr tik aizraujošs liekas darbs caur čenelingu, savukārt Jūsu ieguldījums šajās sarunās ir tajā aspektā, ka neļaujat man ļauties slinkumam, un ar uzdotajiem jautājumiem mudināt darboties, eksperimentēt, izzināt Pasauli visos līmeņos. Paldies Jums par to, Elīna