Pēc nāves nekas nebeidzas, jo ir „noslēpumainas zināšanas”, kuras liek turpināt ciklu, ceļu. Gribās teikt tā, kā miris tā dzīvs- ir visu laiku darbībā.
Rezultātā pēc nāves cauri iet bezgalības zīme, katra pašnoteikšanās ir brīvprātīga, neatkarīga. Nav tādas Augšas, kas nosaka biji slikts, labs. Dvēsele pati tiecas Augt. Nekas un neviens to nemudina. Pēc nāves nāk jauns cikls, posms. Bet ne tādā laika izpratnē, kā mēs to ikdienā piedzīvojam. Nāve NAV BEIGAS, tas nu ir skaidrs. Šobrīd skatoties kārtīs, jūtu ka nāvei trūkst nopietnības, kuru cilvēki ir piešķīruši. Dvēselei nāve nav nekas tik nozīmīgs, cik esot cilvēkam tas šķiet.
Es nereti aizdomājos par to, kāpēc vieni mirts mokās, lai arī no malas šķiet, ka cilvēks ir bijis labs pret visiem, un kāpēc citi mirts viegli un bez mokām. Tad nu atbilde slēpjas tajā, ka viens no faktoriem, kas nosaka to kāda būs nāve, ir cilvēka dzīves uzkrātā pieredze- nāve kā pēdējais eksāmens. Reizēm atkal pretošanās tai neļauj viegli aiziet, cilvēka ego ir pārņēmis dvēseles zināšanu, un nav gatavs pamest šo pasauli. Interesanti, ka beigu beigās Nāve ir jāuztver kā pārbaudījums.