Latvija dotajā momentā atrodas posmā kad ir iespēja izmainīt visu. Mēs atrodamies uz jauna attīstības, pārmaiņu sliekšņa. Enerģija kas ieskauj Latviju ir interesanta, tajā aspektā ka ir jūtama liela cerība, „jaunības maksimālisms, kaislība un dedzība” iešūpos un būs progress. Bet vai būs?! Man šķiet, ka Latvijā šobrīd ir spēcīga kundalīnī enerģija, un ja tā nevarēs izpausties tā ka Latvija ārēji aug, attīstās, tad kļūs graujoša no iekšienes.
Katrs gads nes mācību, pieredzi, kas bija jāapgūst, un Latvijas mācība no šī aizejošā gada ir saistīta ar pagātni. Pagātnes samezglojumi, „noslēpumi” kuri šos gadus tika ignorēti, pievērtas acis, savas saknes ir ielaiduši daudz dziļāk kā dažs labs domā. Tas ir viens. Bet otra lieta kas neļauj iet uz priekšu ir dzīvošana pagātnes atmiņās, vieni ak „tie bija labāki laiki, tad zāle bija zaļāka” un otrie, kas traumatiskos pārdzīvojumus un sāpes nes, vienlīdzīgi ietekmē valsts enerģētiku- abi neļauj iet uz priekšu, neļauj pāršķirt jaunu lappusi. Mēs esam iestrēguši pagātnē. Kā vēsturisku notikumu pēc, tā- un šis ir nozīmīgāk, rīcības, lēmumi, norunas par kurām „parastā tauta” nezina, ir puvums pārāk ielaists, aizlaists.
Diemžēl man izskatās, ka pagājušā gadā esam bijuši kūtri mācīšanās ziņā, tas ir neesam mācījušies. Un līdz ar to, uz nākošo gadu līdzi ņemsim nopietnus pārbaudījumus, kas galvas sāpes, kašķus radīs ne mazumam cilvēku. Interesanti, bet nākošā gadā tiks sakustinātas lietas, kas daļai sabiedrības pacels vainas sajūtu, sirdsapziņu, būs grūti noslēpties pašam no savas neglītākās puses. Cauri izskrēja frāze- norēķināšanās gads. Par sasniegtajiem 100 gadiem būs jāatbild tur Augšā.
Latvijas un līdz ar to arī mūsu iespējas nākošā gadā būs saistītas ar acu atvēršanu un iemācīšanos dzīvot ar iegūto patiesību. Man nepatīk, ka nākošā gadā tik ļoti cauri iet saspringta un gana agresīva enerģija. Aizvainojumi, skaudība, apvainojumi gribēs kā vētra sprukt laukā.
Uzdevums kas būs jāizpilda, lietderīgi jāizmanto iegūtā patiesība. Kad acis tiks atvērtas, nevis jākrīt izmisumā, bet jāgatavo augsne un sēklas nākošajiem gadiem, ja vēlamies nākošos 100.
Padoms Latvijai: pārāk vieglprātīga attieksme ir bijusi pret to, kas mums ir. Tāpēc ir pienācis laiks pievērsties iekšējai nesakārtotībai. Visu laiku ir bijusi izvairīšanās no atbildības, ja vēlaties izvairīties no „iejaukšanās”, tad sāciet labot pieļautās kļūdas.
Novēlējums nākošam gadam ir mērķtiecīgs raksturs, un nevis rūpēšanās tikai par individuālu egoismu apmierināšanu materiālā līmenī, arī valsts līmenī nerūpēties tikai par materiālām lietām bet vajag arī par garīgām. Miesa bez gara nevar pastāvēt.